Скачать с ютуб ЮГЛА С ВЫСОКА /// JUGLA NO DRONA /// 2017 Riga Latvia в хорошем качестве

ЮГЛА С ВЫСОКА /// JUGLA NO DRONA /// 2017 Riga Latvia

Jugla ir apkaime Rīgas pilsētas austrumu daļā, Vidzemes priekšpilsētā, Juglas ezera rietumu un Ķīšezera dienvidu piekrastē. Jugla ir viens no retajiem lībiešu cilmes nosaukumiem, kas saglabājies Rīgas vietvārdos. Tas cēlies no lībiešu vārdiem jog, joig, jok, kas nozīmē — upe.[1] Juglas robežas iezīmē Juglas iela, Brīvības gatve, Biķernieku iela, Šmerļa iela un Lizuma iela. Nozīmīgākas apkaimes ielas ir Brīvības, Juglas, Murjāņu, Malienas, Kvēles un Silciema ielas. Jugla robežojas ar Berģiem (sauszemes savienojums tikai pa Brīvības gatvi), Brekšiem, Dreiliņiem, Mežciemu, Teiku, Čiekurkalnu, Sužiem (savienojums tikai pa ūdeni) un Bukultiem (sauszemes savienojums tikai pa dzelzceļu un Brīvības gatvi). Satura rādītājs [paslēpt] Senākā vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu] Plašie Ķīšu un Juglas ezeri un slīkšņainās zemienes starp tiem jau no pilsētas pirmsākumiem kalpojuši kā dabīga aizsardzības līnija pret ienaidniekiem. Sākotnēji abi ezeri bijuši plašāk savienoti un saukti par Ropažu ezeru. 13. gadsimta sākumā, lai nodrošinātu Rīgas satiksmi ar Siguldu un Turaidu, sekla brasla vietā uzbūvēts ap 1 km garš baļķu dambis, kas kalpoja kā tilts un veicināja abu ezeru atdalīšanos. Tā sauktais "sprunguļu" dambis atradies starp tagadējo Brīvības ielu un dzelzceļa uzbērumu.[10] Stratēģiski svarīgā teritorija tika uzskatīta par Rīgas pilsētas vārtiem, kurā dabas veidotos nocietinājumus pastiprināja 13. gadsimtā uzceltā Bukultu pils, kas kalpoja kā Rīgas austrumu pievārtes cietoksnis. 1226. gadā radītajā dokumentā par Rīgas patrimoniālā apgabala robežām teikts, ka šajā vietā dzīvojuši lībieši. Saskaņā ar šo dokumentu Juglas teritoriju varēja izmantot namnieki, tirgotāji un krustneši. Jau iekoptie tīrumi un pļavas palika to agrākajiem īpašniekiem. Iedzīvotājiem par izmantoto zemi bija jāmaksā Rīgas pilsētai kunga tiesa. Visu Rīgas pilsētas iedzīvotāju kopīpašums bija ganības, pļavas, zvejas vietas un meži. 1232. gadā Rīgas rāte noteica gruntsnomu namnieku lietošanā esošajai zemei, ko viņi varēja izmantot un dāvināt, bet pilsētai palika virsīpašnieka tiesības.[11] 15. gadsimtā rentnieku vidū minēti arī latvieši. No viduslaikiem saglabājušās ziņas, ka apkaime izmantota, lai papildinātu Rīgas dzeramā ūdens krājums.